''Otava Yo'' un virvirvirvirbumbumbum

Kad pirmo reizi saskāros ar latviešu ziņģi ''Tumša, tumša tā eglīte" Pēterburgas etnomūzikas grupas ''Otava Yo'' (Отава Ё) izpildījumā, es mazliet samulsu, jo bija divējāda attieksme - grupa to darīja lieliski, ar kolosāli pozitīvu lādiņu, bet - krievu mēlē. Tas bija YouTube plašumos klīstošs videoieraksts no koncerta ''Eglē'' 2011.gada vasarā. Vārdus es ne vella nesapratu.

Pavisam nesen grupa prezentēja savu jaunāko, 3.oficiālo videoklipu ''Sētnieks'' (Дворник) ar paskaidrojumu, ka izpildītais gabals ir latviešu tautas dziesma ar Daniila Harmsa (Даниил Хармс) tekstu.

                             

Te būs oriģinālais Harmsa teksts:

Даниил Хармс

Дворник — Дед Мороз

В шубе, в шапке, в душегрейке
Дворник трубочку курил,
И, усевшись на скамейке,
Дворник снегу говорил:

«Ты летаешь или таешь?
Ничего тут не поймешь!
Подметаешь, разметаешь,
Только бестолку метёшь!
Да к чему я говорю?
Сяду я да покурю».

Дворник трубку курит, курит...
И глаза от снега щурит,
И вздыхает, и зевает,
И внезапно засыпает.

«Глянь-ка Маня! — крикнул Ваня. —
Видишь, чучело сидит
И глазами-угольками
На метлу свою глядит.

Это вроде снежной бабки
Или просто Дед Мороз.
Ну-ка дай ему по шапке
Да схвати его за нос!»

А оно как зарычит!
Как ногами застучит!
Да как вскочит со скамейки,
Да по-русски закричит:

«Будет вам ужо Мороз —
Как хватать меня за нос!»

1940

Источник:
Хармс Д. Антология Сатиры и Юмора России ХХ века. Том 23. –
М.: Изд-во Эксмо, 2003. – 496 с., илл.

Tā mīļi smieklīgi klipā iznāk ar to tekstu:
''Да как вскочит со скамейки,
Да по-русски закричит:''
Ai virvirvirvirbumbumbum
Ai trrrrrrrrasasā
Ai rillasā, ai rallasā
Ai džimmairūdirallallā!

Nevaru neko nepateikt par teksta autoru, tāpēc īsumā:
Daniils Harms (Даниил Хармс), īstajā vārdā Daniils Juvačovs (Даниил Ювачёв), 1905.-1942., krievu rakstnieks un dzejnieks, dēvēts par avangardistu, postmodernistu, absurda meistaru, rakstnieku un kultūras darbinieku grupas "Reālās mākslas apvienība" (ОБЭРИУ - Объединение Реального Искусства) dalībnieks un vadītājs (grupa deklarēja atteikšanos no tradicionālām mākslas formām, nepieciešamību atjaunot īstenības atainošanas metodes, kultivēja grotesku, aloģismu, absurda poētiku), savas dzīves laikā piedzīvoja dažādas represijas (aizliegumu publicēties, izņēmums bija bērnu literatūra, kas kļuva par vienīgo Harmsa iztikas avotu), ticis tiesāts, izsūtīts, 2.reizi tiesāts, simulējis ārprātu, lai izvairītos no nošaušanas, un gājis bojā Psihiatriskajā klīnikā Ļeņingradas blokādes laikā, reabilitēts 1960.gadā, tikai 60-to gadu beigās sākās viņa darbu izdošana, Latvijā izdoti Daniila Harmsa īsprozas krājumi ''Stāsti'' (Rīga, Avots 1989.), ''Gadījumi" (Rīga, Neputns, 2007.), Nacionālajā teātrī 2013.gada janvārī būs pirmizrāde iestudējumam pēc Daniila Harmsa stāsta ''Vecene" motīviem.

Mani personīgi priecē, ka ''Otava Yo'' dzied šo dziesmu tieši tā. Par latviešu tautasdziesmu to diez vai varētu dēvēt, turklāt latviešu mēlē arī paši latvieši nevar to gludi izdziedāt. Ja būtu pielikts kāds cits teksts - kaut vai vienkārši ziņģes tulkojums, tam nebūtu tāda ''spicumiņa'' (galu galā, krievu kultūrā ir kolosālas nacionālās vērtības - častuškas!). Tā nu es nebeidzu jūsmot par meldiņa piemērotību ''Otava Yo'' stilam un temperamentam, un piemiedzu ar aci Daniilam Harmsam.

Video no Otava Yo uzstāšanās reizes Rīgā, atpūtas parkā Egle 2011.g. 30.augustā:

Pēterburgas folkgrupu ''Otava Yo'' es iepazinu šovasar, pateicoties ''Egles'' koncertdzīvei un Inesei Liepiņai. Grupas koncerta afišas ''Eglē'' parādījās vairākkārt, bet nosaukums man neko neizteica, vienīgi ieintriģēja bildēs redzamais mūziķu izskats - puiši pižikos un ''maikās''. Inese ieteica noskatīties ''Otava Yo'' 2.oficiālo videoklipu un ''pačukstēja'', ka kāds no puišiem esot apprecējis Latvijā dzīvojošu meitu (un tāpēc, laikam, grupa tik bieži viesojas Latvijā, arī neskaitāmajās ārzemju koncerttūrēs caurbraucot mūsu zemīti).

                                   

Videoklips The Tale of Ivan Groove ir guvis starptautisku atzinību - ierindots 1.vietā World Music Network Oktobra video topā.

Grupa ''Otava Yo'' sākusi savu darbību kā ielu muzikanti. Sākumā tā nebija folkgrupa, bet izdzīvoja arī citus stilus. Piemēram, šādi:

Etnomūzikas lauciņā viņiem ir, ko teikt. Viņiem labi sanāk. Katrā ziņā pozitīvisms un vitalitāte ir tās lietas, kas šo pasauli dara gaišāku.

 Avoti:
Grupas ''Otava Yo" mājas lapa
Vietne, kur var noklausīties un lejuplādēt ''Otava Yo'' diskus
Grupas ''Otava Yo" video vietnē YouTube
Grupa "Otava Yo" vietnē MySpace

Par Daniilu Harmsu (biogrāfija, literārā darbība):
krievu valodā
latviešu valodā
angļu valodā

Daniila Harmsa teksti internetā:
Harmsa īsproza no krājuma ''Gadījumi" latviešu valodā
Harmsa stāsti-1 latviešu valodā
Harmsa stāsti-2 latviešu valodā
Harmsa īsproza angļu valodā
Harmsa 3 vēstules Tamārai latviešu valodā

Par latviešu valodu

Šoreiz internetā nejauši uzdūros Latviešu valodas attīstības kopai, kas mīt Latviešu biedrības namā, un tās izauklētajai idejai par klasiskās latviešu valodas pareizrakstību (KLP). Zināju par kādreiz lietoto r burta mīkstinājumu, bet pārējās lietas... Skatiet paši - Valters Feists, Klasiskā latviešu pareizrakstība.
Esmu klasisks padomjlaiku ietekmētās rakstības (PIP) ''produkts'', tā arī izjūtu valodu un rakstību, un pagaidām šīs KLP lietas manī izraisa smaidu. Un ko lai saka par jauno paaudzi, kas ir interneta ēras un mūsdienu komunikācijas līdzekļu ''produkts'' un tā arī izjūt valodu?

Bet mazliet nopietnāk par latviešu valodas lietām DesignBlog sarunā ar profesionālu latviešu valodas lietotāju - praktiķi, ilggadēju žurnāla "Rīgas Laiks" un citu publikāciju valodas redaktori un korektori Gunu Kalniņu:  Kur rodas valoda?

Iesaku - dokumentālā filma "Kāpēc pasaulē viņi smidzina?" (jā, par tām pašām lidmašīnu astēm!)

Kamēr vietējās publikācijās tiek apstrīdētas negaistošās lidmašīnu ''astes'', kamēr dažos portālos profesionāli žurnālisti raksta par projektu cīņai ar globālo sasilšanu, atmosfērā izveidojot nanodaļiņu kupolu pret saules postošo radiāciju, pasaulē vairs nerunā KO viņi smidzina, bet KĀPĒC viņi to dara. Laikapstākļu vadāmība, klimatiskais ierocis, Pasaules groži dažu ļautiņu rokās. Pagalam vienkārši! Tāpēc vienviet ir sausums, citviet plūdi, krusa olu lielumā, sniegs tur, kur nekad nav bijis, vai nepiedzīvota tveice un visi citi trakumi. Visā tai jezgā ir iejaukts HAARP, Soross un Monsanto ar savu ģenētisko modifikāciju un sēklu virskundzību. Protams, šajos laikos daudzi labprātāk kādu anekdoti izlasa vai kā citādi pozitīvi sevi apliecina. Bet, ziniet, būt ģeopolitiski informētam tomēr nenāk par skādi!

Tātad - dokumentālā filma:
“Why in the World are They Spraying?”, Directed/Produced by Michael J. Murphy and Produced/Edited by Barry Kolsky.. Written by Michael J. Murphy and Barry Kolsky.

Tiem, kam angļu mēle sveša, - var ieslēgt subtitrus kaut vai krievu valodā, tikai jānospiež sarkanais CC taustiņš ekrāna apakšējā rīkjoslā. Filma gara - vairāk par stundu.

Penguin Cafe Orchestra

Kad man likās, ka esmu iekritusi kārtējā bedrē, no kuras nezināju, kā laukā tikt (tāpēc nolēmu netrakot, bet sakost zobus un strādāt, strādāt un ne par ko nedomāt), gadījās dažas nejaušības, kuras deva veldzi manam nomāktajam garam.

Neplānoti iegriezos salonā Upe tuviem un tāliem, kur tobrīd kāda dāma izvēlējās mūzikas diskus. Pļāpājot ar Ilutu, ik pa brīdim sarunā iepinās mūzikas tēma, fonā skanēja dažādi gabali, līdz kaut kas aizķēra manu dvēseli. Izlasīju uz CD vāka - Penguin Cafe Orchestra. Ahā... Aizgāju mājās un meklēju internetā, kas tas par zvēru. Un, jo vairāk skatījos un klausījos, jo lielākā sajūsmā biju! Tik brīnījos, ka agrāk tas manā ceļā netrāpījās. Nu jā, ja, piemēram, šo gabalu tikai klausītos, tas varbūt neliktos tik feins, ja neredz pašus izpildītājus:

Tas ir Paul's Dance no 1989.gada koncerta ieraksta (BBC Broadcast).
Ja kādam Simon Jeffes (PCO dibinātājs) un Geoffrey Richardson izskatās tikai pēc pekstiņdžekiem, varbūt ir vērts noskatīties un noklausīties Salty Bean Fumble (tā paša 1989.gada koncerta ieraksts, tik nesaprotu, kas un kad taisīja to montāžu):

Varbūt vēl kādam Penguin Cafe Orchestra būs patīkams jaunatklājums, bet kādam varbūt tikšanās ar jaunības laika mūziku...

Avoti:

• All Music par PCO
• Wikipedia par PCO
• apkopojums - raksti, intervijas, foto, video PCO

Mūžu dzīvo, mūžu mācies!

''Velns!'', noteicu, tikko profila lapā ieraudzījusi savu gadu skaitli. Šogad vēl neesmu iemācījusies, cik man ir gadu! Un, acīmredzot, arī pagājušajā gadā esmu noslinkojusi, jo matemātika ir pavisam vienkārša - šobrīd man ir tik gadu, cik pagājšgad, plus viens! Bet man pietiek, ja atceros tikai dzimšanas gadskaitli. Ja kāds prasa, cik man gadu, atbildu gari - esmu dzimusi 1957.gadā (lai pats rēķina, ja māk!).

Paskaidrojums

Šī emuāra pirmais ieraksts ''Iesākumam" īstenībā tapa 2009.gadā. Pie ziņas redzamais datums tur iegūla no tiem laikiem, kad pirmo reizi saskāros ar blogu lietām. Toreiz sapratu, ka vēl diezgan daudz jāmācās un jātiek skaidrībā, ko vēlos pateikt un panākt ar visu šo padarīšanu.

Kad nākošo reizi nopietni pievērsos blogošanai, bija tapuši citi projekti un pagājis krietns laika strēķītis. Tā nu atstāju šo lapu personīgām vēlmēm, bet otru - ''Lonija. Lelles. Cepures. Krikumi.'' veidoju saistībā ar darba padarīšanām.

Nereti cilvēkiem, redzot manas lelles, paijas, ķiņķēziņus un arī cepures, rodas interese - kur ņemu idejas, kā spēju to dabūt gatavu, kur iemācījos tā strādāt, vienuvārdsakot, kas es pati esmu par putnu. Nospriedu, ka šajā emuārā pamazām spēšu dot atbildes un ļaušu ieskatīties (kaut pa atslēgas caurumu) savā personīgajā pasaulē.



Piedodiet, ja vēl neesmu izņēmusi atslēgu!




Ir grūti izšķirties par publiski sakāmo, ja gribās, lai tas kādam šķistu interesants, lai tā nebūtu tikai tukšvārdība vai savu ambīciju apmierināšana.

Pagaidām (līdz savākšu laiku un skenētas personīgās bildes), izlīdzos ar svešiem ilustratīviem materiāliem. Teksts ar attēliem ir daudz baudāmāks, vai ne?




Un, gala beigās, arī pēc visa šā var kaut ko uzzināt par mani!

Ja liekas kaitinoši gaidīt papildu ziņas, raksti komentāros, e-pastā: lofonsa@gmail.com vai www.draugiem.lv manā profilā Lonija Sāgena vai Lapās: lofonsa.

Dzīvoju un strādāju Rīgā, Latvijā.

Iesākumam

Kafija, cigaretes un es. (Kustonis krūzītē nav mans mājdzīvnieks, bet gan kādreizējais Kurkulis.)


''Mēs esam uz šīs pasaules, lai pendelētos apkārt, un neļaujiet nevienam, lai jums iestāsta ko citu.''
/K.Vonnegūts ''Laikatrīce''/

Manas pendelēšanās aizsākums ir pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās. Tur bija saldējuma būdiņas, kurās pārdevējas štopēja ar karotēm vafeļu glāzītēs sveramo saldējumu. Tur bija gāzētā ūdens automāti ar glāžu mazgājamo ietaisi, kuros varēja dabūt parasto gāzūdeni par 1 kapeiku un ar sīrupu par 3 kapeikām. Tur bija kokteiļautomāti, kuros par 10 kapeikām varēja dabūt piena kokteili. Tur bija cisternas ar kvasu - mazais kausiņš 3 kapeikas, lielais 5. Tur bija maizes veikals, piena veikals, dārzeņu veikals, gaļas veikals, dzērienu veikals, galantērijas veikals, grāmatu veikals. Bija mašīna ar petrolejas cisternu. Vilcienos bija durvis ar eņģēm un koka sēdekļi. Uz Rēzekni lidoja kukuruzņiks. Bija skolas formas. Portfeļi. Tintes pildspalvas. Dežūras virtuvē stundu laikā. Fizkultūra skolas vienīgajā zālē. Tur bija Jaungada sarīkojumi ar skolēnu uzstāšanos, programmiņām par 10 vai 15 kapeikām, kurām vākus zīmēja paši skolnieki, bija loterija un dejas ar dzīviem muzikantiem - mazās meitenes uzlūdza zēnus un skolotājas, lielās sačukstējās un smējās bariņos. Klasēs dalīja Jaungada paciņas, kurās bija konfektes (arī tādas eglē karināmās - spīdīgos papīros ar zīdpapīra pušķiem galos), cepumi vai vafeles un mandarīni. Visa skola pēc mandarīniem smaržoja. Darbā deva ielūgumus uz bērnu Jaungada sarīkojumiem, kuros bija koncerts vai leļļu izrāde, rotaļas, spēles, Ģeds Morozs ar Sņeguročku un mazas papes mājiņas, kur ielūgumus apmainīja pret Jaungada paciņām, kurās bija konfektes, kas eglē karināmas, un mandarīni. Viesturdārzā ap Jaungada laiku bija tirdziņš un visādas izdarības - slidkalniņi, koka šūpoles uz ledus dīķa slidotavā, motocikls ar piekabi velk kamaniņu virteni, greizie spoguļi, šautuve, fotogrāfs un kartona figūras ar caurumiem sejai, Ģeds Morozs ar Sņeguročku dala dāvanas, bija liela egle un krāsainas lampiņas visā parkā. Būdiņās varēja dabūt karstus cīsiņus-sardeles, siltus pončikus, saldumus, pa reizei vafeļu trubiņas, gadījās arī pa kādam importam (mēs ar brāli nopirkām baigi feinās pildspalvas). Bija hlapuškas. Bija daudz sniega un aukstas ziemas. Bija pie zābakiem piestiprināmas slidas un slēpes ar ādas siksniņām un klamburiem. Ziemassvētku nebija.
Bija lenšu magnetofoni. Bītli. Modē krekli no puķaina katūna un gari mati, kļošenes, minisvārki, platformenes. Blats. Haltūras. Imports. Deficīts. Gaļa bija deficīts. Hruščova kukurūzas laikā baltmaizes nebija, skolā dalīja saikas - mazus baltmaizes kukulīšus. Melnais balzāms, Mokka un majonēze bija deficīts. Bija veikals ''Čaklās rokas''. Cilvēki no nekā mācēja iztaisīt jebko. Bija mopēds ''Gauja''. Minimopēdus taisīja paši. Uz Jāņiem centrāltirgū pārdeva krāsainas papīra cepures un papīrpuķu vainagus.
Bija taloni cukuram, cigaretēm, šņabim. Bija garas rindas pie dzērienu veikaliem un gaļas veikaliem. Jāņos nevarēja dabūt alu. Jaungadā šampanietis bija deficīts. Nebija benzīna. Bija parakstīšanās grāmatnīca, pie kuras rinda sāka veidoties jau naktī, lai parakstītos uz Latvijas Padomju Enciklopēdiju, Jaunsudrabiņa, Raiņa kopotiem rakstiem. Bija Ļeņina, Stučkas, Kirova, Gorkija iela. Bija darba vietas ar ļeņiniskajām sestdienas talkām un sociālistiskajām saistībām - ''apņemos strādāt labi un aizejot nodzēst gaismu!''. Bet tas jau ir cits stāsts. Labāk atgriezīšos tur, kur nebija laika izjūtas, vienīgi mamma šad tad sauca: ''Pusdienās!'', ''Vakariņās!'', ''Nāc mājās - gulēt jāiet!''.