Penguin Cafe Orchestra

Kad man likās, ka esmu iekritusi kārtējā bedrē, no kuras nezināju, kā laukā tikt (tāpēc nolēmu netrakot, bet sakost zobus un strādāt, strādāt un ne par ko nedomāt), gadījās dažas nejaušības, kuras deva veldzi manam nomāktajam garam.

Neplānoti iegriezos salonā Upe tuviem un tāliem, kur tobrīd kāda dāma izvēlējās mūzikas diskus. Pļāpājot ar Ilutu, ik pa brīdim sarunā iepinās mūzikas tēma, fonā skanēja dažādi gabali, līdz kaut kas aizķēra manu dvēseli. Izlasīju uz CD vāka - Penguin Cafe Orchestra. Ahā... Aizgāju mājās un meklēju internetā, kas tas par zvēru. Un, jo vairāk skatījos un klausījos, jo lielākā sajūsmā biju! Tik brīnījos, ka agrāk tas manā ceļā netrāpījās. Nu jā, ja, piemēram, šo gabalu tikai klausītos, tas varbūt neliktos tik feins, ja neredz pašus izpildītājus:





Tas ir Paul's Dance no 1989.gada koncerta ieraksta (BBC Broadcast).
Ja kādam Simon Jeffes (PCO dibinātājs) un Geoffrey Richardson izskatās tikai pēc pekstiņdžekiem, varbūt ir vērts noskatīties un noklausīties Salty Bean Fumble (tā paša 1989.gada koncerta ieraksts, tik nesaprotu, kas un kad taisīja to montāžu):






Varbūt vēl kādam Penguin Cafe Orchestra būs patīkams jaunatklājums, bet kādam varbūt tikšanās ar jaunības laika mūziku...

Avoti:


Mūžu dzīvo, mūžu mācies!

''Velns!'', noteicu, tikko profila lapā ieraudzījusi savu gadu skaitli. Šogad vēl neesmu iemācījusies, cik man ir gadu! Un, acīmredzot, arī pagājušajā gadā esmu noslinkojusi, jo matemātika ir pavisam vienkārša - šobrīd man ir tik gadu, cik pagājšgad, plus viens! Bet man pietiek, ja atceros tikai dzimšanas gadskaitli. Ja kāds prasa, cik man gadu, atbildu gari - esmu dzimusi 1957.gadā (lai pats rēķina, ja māk!).